Vispatīkamākais no Ataturka jaunievedumiem personīgi man ir jaunais alfabēts. Vecais taču bija arābu raksts! Lai to saprastu, nāktos pielikt nemērāmas pūles. Bet tagad – pāris vakaru ar iPhone lietotni Turkish Alphabet – un viss ir kārtībā.
Un tik tiešām, jaunais turku alfabēts ir gandrīz pilnībā fonētisks – kā dzird, tā raksta. Un pats patīkamākais – gandrīz visas skaņas ir vai nu angļu, vai krievu valodā, tātad apgūt turkam saprotamu izrunu cilvēkam, kurš zina šīs valodas, nesagādā nekādas grūtības. Programma, principā, pat nav vajadzīga, pietiek zināt turku skaņu atbilstību krievu skaņām, un tas ir vikipēdijā. Būtu to zinājis iepriekš, nepirktu to progu – bet esmu slinks, nepārbaudīju. Pats jautrākais, starp citu, ir tas, ka turku valodā ir burts “Ы”. Lūk, šis te: “ı”. Pēc rakstības līdzīgs i un l, tāpēc vienmēr notiek putrošanās. [more text=Lasīt tālāk]
Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka pēc velosipēdu iepakošanas es sāku pārbaudīt savas maģiskās komunikācijas prasmes uz apkopēju – pajautāju viņam, kur likt kastes. Skaidra lieta, “pajautāju” – skaļi teikts. No garajiem paskaidrojumiem es sapratu tikai tuvalet, uz kurieni mēs tās kastes veiksmīgi arī aiznesām. Tur bija cits apkopējs, kuram es teicu “Ijim?”, proti, “Der?”. Viņu tas kaut kā neiepriecināja, taču, tā kā atbildi es tāpat nebūtu varējis saprast, mēs ātri vien notināmies un beidzot izlīdām no lidostas baltā pasaulē.
Un labi, ka tā, jo iekšpusē daudzi darbinieki staigāja respiratoros – skaidrs, ka ne tāpat vien. Starp citu, ja jūs joprojām ticat dažādiem mītiem par cūku gripu, piemēram, tam, ka to pārnēsā cūkas, bet dedzīgi alkstat atmaskot sazvērestības teoriju un uzzināt patiesību, tad jums ir iespēja.
Skrejceļš Ataturka lidostā, starp citu, ir sliktāks nekā Latvijā. Toties no lidmašīnas mēs novērojām diezgan simpātiskas augstceltnes, kuras jums tagad ir tas prieks aplūkot attēlos.
Turki, starp citu, izskatījās tādi, kādus es viņus arī iztēlojos, proti, kā turki. Nevarētu teikt, ka šausmīgi skaisti, bet normāli – ne tik pretīgi kā indieši. (Indiešus es ciest nevaru). Šķiet, Sergejs (dakteris) vēlāk teica, ka viņam turcietes patīk, bet turki nē. Uz to es atbildēju, ka būtu dīvaini, ja būtu otrādi. (Tas ir joks par dzimumu attiecībām, ja kāds nesaprata).
Un, lūk, šie paši turki-krāvēji svieda mūsu nelaimīgos bisikletus no visa spēka tā, ka es pat saskumu. Bisiklets – tas nav tā, ka es te tik viltīgi kropļoju angļu valodu (kā parasti notiek), tas turku valodā ir velosipēds. Starp citu, te tauta interesējas par ričuku pārvadāšanu lidmašīnā. Tas maksā 20 Ls (40$) vienā virzienā, velo tiek uzskatīts par negabarīta kravu, un to nodod atsevišķi – vai nu uz lenti šādām kravām, vai ratiņos. Latvijā ir lente, un kaste ar velo tur knapi ielien. Jebkurā gadījumā, vienmēr jau iepriekš jānoskaidro aviokompānijā, kāda ir situācija – airBaltic, par laimi, biļetes pasūtīšanas formā ir atsevišķs punkts ar atsevišķu cenu, tā ka gandrīz nemaz nav jāuztraucas.
Neskatoties uz lidostas proletariāta nevērīgo attieksmi, baiki tomēr izrādījās kārtībā. Taču braukāt ar to pašu bisikletu pa Stambulu – ir apšaubāma bauda. Satiksme pilsētā ir zvērīga, nebeidzas ne rītā, ne vakarā, piedūmojums ir atbilstošs. Man ir slikta redze, oža un dzirde to kompensē, un no izpūtēju smakas un trokšņa man tāpēc ir kaut kā ne pārāk.
Ja nu kāds nejauši nav lietas kursā, Stambula diezgan ilgu laiku saucās par Konstantinopoli un bija Bizantijas impērijas galvaspilsēta (jeb Austrumromas – te nu jums jau nāksies iespringt un atcerēties skolas vēstures kursu).
Stambulā mums bija trīs galvenie mērķi – nopirkt gāzi deglim, atrast kempingu atceļam un ar prāmi doties uz Bandirmu, kas atrodas pāri Marmora jūrai.
Gāzi un kempingu meklējām paralēli. Gabaliņu pabraucām pa krastmalu gar Marmora jūru. Tur ir jauki, bet pārāk tuvu pilsēta, tāpat kā Čikāgā pludmalē. Toties staigā riekstu un semočku pārdevēji. Tādēļ daļa krastmalas ir gopņiku mājvieta – tādu vistīrāko, sporta tērpos un ar semočkām. Bildēt nesāku, lai nepalūdz man pazvanīt pa fotoaparātu.
Kas attiecas uz gāzi, tad tās vai nu nebija vispār – vai nu mūs nesaprata. Pirmajā dienā es vēl nebiju līdz galam atraisījis savas iedzimtās spējas uz turku valodu, tāpēc nevarēju pat saprast, kā pareizi pateikt “gāze kempinga deglim”. Vēlāk gan izrādījās, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Bet lūk benzīnu, kas mūsu multifuel deglim arī būtu derējis, mums nepārdeva. Kāpēc – tas mums palika tāda pati mīkla, kā arī jautājums par gāzi. Bet atbildes būs tikai nākamajā daļā.
Kempingu mēs arī neatradām. Pareizāk sakot, atradām kaut ko ar uzrakstu “kempings”, bet iekšā bija kaut kas līdzīgs mūsu cıty center – proti, izklaides komplekss. Vēl atradām kaut kādu parku, bet puisis-apsargs tikai apjucis mirkšķināja acis uz maniem mēģinājumiem komunicēt angliski, bet turciski viņu jau vairs nesapratu es. Galu galā viņš izgrūda nesaprotamu vārdu düş, kas it kā nozīmējot “sapnis”. Kāda velna pēc, to es tā arī nesapratu. Stūrmanim Igoram (ne šefam) bija hipotēze, ka viņš teica “nulle”, bet nulle turciski ir sıfır, jeb sifir. Neiet kopā.
Kamēr vizinājāmies, notika pirmā un otrā apstāšanās tehnisku iemeslu dēļ – sākumā Igoram Ščukinam velosomas siksnas iepinās spieķos, pēc tam stūrmanim Igoram nokrita aizmugurējais dubļusargs. Par laimi, iztikām bez upuriem. Ceļvežos, starp citu, visur rakstīts, ka Stambulā uz katra soļa pārdod berekus, tas ir, kārtainos pīrādziņus ar biezpienu vai sieru. Mēs gan redzējām tikai kliņģerus – un galu galā tos arī pagaršojām, lai gan jau citā pilsētā. Vēl krastmalā smieklīgi flīzes zem riteņiem staigā – gluži kā spēlē Prınce Of Persıa. Par laimi, slazdi pēc tam neatveras. Toties senatne jūtama.
Nākamajā daļā būs par kefalēm pilnām šalandām un pasažieru pilniem prāmjiem. Un apsolītās atbildes uz mīklu par ausu aizkrišanu un gāzes/benzīna pārdošanu arī.